Rīgā risinājās pārstāvniecisks starptautisks festivāls, kurā ņēma dalību «Cerība» (U-7). Antona Smurova komanda atzīstami pārstāvēja dzelten-zilos, kaut arī konkurence bija solīda. Atbrauca vienības no Lietuvas un Igaunijas, nerunājot jau par daudzajām Latvijas komandām.
Cīņa kūsāja. Tā vienmēr kūsā-mutuļo, kad nevaldāmie zēni lido ar mīlas spārniem uz futbolu uzvarēt, lido gūt vārtus un parādīt treneriem un vecākiem, ka futbolā viņi jau daudz iemācījušies. Malači, tā arī vajag. Jau no bērnības pierādīsi, ka futbolā tu esi stiprāks par pretinieku, tad būsi spēcīgs un varēsi uzvarēt, kad kļūsi vecāks.
«Cerība» (U-7) tā arī sitās. Ne vienmēr sanāca, protams, bet tā gadās. Mūsu zēni gan zaudēja, gan uzvarēja. Bet iemeslu tam, lai treneris Antons Smurovs būtu neapmierināts ar bērnu enerģiju, tiešām neatradās. «Puiši — malači, — teica treneris. — Spēlēja, centās, mācījās, nepadevās. Tas ir pats galvenais. Mums pie tam bija daudz 2009. gadā dzimušu zēnu, bet arī viņi uz vecāko fona spēlēja labi, nemaz negribēja piekāpties«.
Neapšaubāmi, pats svarīgākais mačs «Cerībai» (U-7) kļuva festivāla noslēdzošais mačs, pret vienaudžiem no «Skonto». Kas var būt svarīgāks, kā uzvarēt vēsturisko pretinieku, un nav svarīgi, cik tev gadu?! Mēs visos līmeņos cīnāmies īpaši.
Uzvarējām! Spēle sanāca saspringta, interesanta. Mūsu puiši ielaida pirmie, bet, malači, parādīja raksturu. Viņi jau tagad rūdās kā mūsējie, kā dzelten-zilie! Un lūk jau Ņikita Solomonovs rezultātu vienādoja, bet pēc tam Leo Andersons, saņēmis labu piespēli no Artjoma Butrika, guva izšķirošos uzvaras vārtus! Urā, pretinieks, kuru vienmēr svarīgi apspēlēt, pieveikts — 2:1!
Malači! Mācāmies tālāk.
Rīgā enerģiski visiem pierādīja, ko jau iemācījušies, sekojoši zēni-malači: Artjoms Nečiporenko, Leo Andersons, Ņikita Solomonovs, Artjoms Butriks, Aleksandrs Terentjevs, Aleks Blumbergs, Ernests Meksts, Daniels Burkovskis, Iļja Kičigins, Andris Ruņģis, Dominiks Veinsbergs, Artjoms Berestovs un Miks Zaķis.