Treneris teica 3. Tātad, 3!

Alekseja Medvedeva vadītā FKV «Akadēmijas» komanda ar panākumiem piedalījās Latvijas čempionāta finālā zālē Ludzā. Dzeltenzilie (U-10) dramatiskā cīņā burtiski izrāva otro vietu un izcīnīja sudrabu. Malači!

Ludzā sabrauca labākās komandas no visiem Latvijas reģioniem, tā kā cīņa vēl pirms starta svilpes solījās būt ļoti saspringta un sarežģīta. Tā viss arī sanāca. Nepiekāpīgā cīņā mūsu puiši pārspēja cieto «Tukumu» (vienīgie vārti Mārtiņa Žvinkļa aktīvā, kurš turnīru aizvadīja spēcīgi, kļūstot par komandas labāko bombardieri, un pašu vērtīgāko tās spēlētāju — apsveicam, malacis!). Pēc tam bija karstas un neizšķirtas kaujas ar Rīgas Supernovu un «Balviem», un apbēdinošs zaudējums no komandas FK «Veina» (Aizkraukle), kura starp citu, vispār stipri pārsteidza, uzvarot visus konkurentus un kļūstot par čempioniem.

Iznākumā pirms pēdējā mača dzeltenzilajiem ar «Rēzekni» situācija tabulā izveidojās dramatiska: pa pieciem punktiem savāca uzreiz divas komandas — mūsu un «Tukums», astoņi bija «Balviem». «Balvi» nopietni pretendēja uz pirmo vietu, bet, piekāpjoties čempioniem, iznākumā izrādījās vien ceturtie. Alekseja Medvedeva padotajiem medaļām bija nepieciešama tikai uzvara pār «Rēzekni», pie tam ar veselu trīs vārtu pārsvaru. Smagi, bet iespējami! Tika galā! Mūsu futbolisti izšķirošo spēli aizvadīja iedvesmojoši un spēcīgi, iesita trīs bezatbildes vārtus, 3:0, un šī skaistā uzvara ļāva FKV «Akadēmijai» uzlidot gala rezultātā otrajā vietā. Ar vārtiem turnīra galvenajā spēlē atzīmējās neapturamais Žvinklis, kā arī Ernests Mežs un Artjoms Nečiporenko. Ziniet mūsējos! 😉

Aleksejs Medvedevs bija, protams, apmierināts ar savas komandas startu tieši izšķirošajā momentā, tomēr arī no dažas kritiskas notis taisnīgi neizvairījās: «Ar rezultātu kopumā esmu apmierināts. Iepriecināja, ka spēlē, kuru vajadzēja obligāti uzvarēt ar +3 vārtiem, puiši parādīja sevi lieliski un pārliecinoši tika galā ar ne vienkāršo uzdevumu. Varējām iesist arī vairāk, bet treneris pateica «3», tātad arī iesita 3! (Smaida). Cita lieta, ka dažos citos mačos mūsu futbola kvalitāti nevaru nosaukt par augstu — gribējās vairāk, vēl jo vairāk, zinu, ka puiši spējīgi uz ko vairāk, spēlēt labāk un spēcīgāk viņi tiešām var. Tas runā par to, ka jāturpina daudz strādāt — nedrīkst domāt, ka mēs jau daudz mākam. Darba priekšā daudz, un mēs visi to zinām

Zināt — tas jau ir ļoti svarīgi. Tagad — strādāt! 😉