Liepājā risinājās liels starptautisks bērnu festivāls, kurā svarīgu vārdu teica FKV «Akadēmijas» futbolisti. Alekseja Medvedeva komanda «Cerība» (U-12) atzīstami aizvadīja visu turnīru «Dobrecov Cup», milzīgā konkurence netraucēja dzelten-zilajiem iekļūt finālā un aizbraukt mājās ar kausu un medaļām! Lieli malači, līdzīgu lielu panākumu dzelten-zilie šajā forumā guva pirmo reizi.
Tu esi liela turnīra dalībnieks. Līdz medaļām — sarežģīts ceļš, grūts un ilgs. Starp konkurentiem vēl 15 (!) spējīgu komandu, katra no kurām domā, ka ir medaļu cienīgas. Spēku un iemaņu, varbūt, arī nepietiek, bet domā, ka cienīgas. Par labāko katram jādomā!
Un lūk, tu dodies tālā, saspringtā ceļā, pilnā emociju, piespiešanos un nezināmā…
Dzelten-zilie aizgāja droši un iespaidīgi. Tiesa, no sākuma, atklājot grupu turnīru, skatījās uz laukuma saimniekiem no «Liepāja-2» pietiekami labsirdīgi. Skatījās un šķīrās ar mieru — 0:0. Tomēr pēc tam taisnīgi padomāja, ka punktus zaudēt vairāk nevajag. Un sagrāva no sākuma «Olaine» (4:0), bet pēc tam arī «Kaļiņingrad» (3:0). Pirmā vieta grupā, un kurš tur gatavs patraucēt mums ceturtdaļfinālā?!
Centās poļu «Jagelonia». Centās, bet nesanāca: dzelten-zilie arī šo stipro pretinieku neievēroja, nospēlēja efektīgi un efektīvi un panāca jaunu sauso uzvaru — 2:0. Līdz pusfinālam četri mači un visi uz «0» — malači, ko tur piebilst?! Kārtējo reizi vārtsarga brīnumus demonstrēja Edvīns (van der Sārs) Kusņerenko, kurš iznākumā tika atzīts par turnīra labāko vārtsargu — apsveicam!
Un lūk — pusfināls, un tur cīņa īpaša. «Tukums» — viens no favorītiem, tas arī bija vadībā piecas minūtes pirms spēles beigām pat ar 2:0. Bet dzelten-zilie, skaistuļi, nepadevās, sakoda zobus un parādīja feijerisku raksturu! Kā lepns karavadonis izrādījās Artūrs Āboliņš, vienā no asiem momentiem labā nozīmē nesaudzīgi un droši lidojot cīņā. Pārsita pieri, cilvēks-drošinieks! Par laimi, viss beidzās labi, veselībai bezbailīgajam A. A. nekas nedraud.
Šis iespaidīgais gājiens uzvilka visus dzelten-zilos un tie… līdz «ar karodziņu» izrāva neizšķirtu. Maksims Semeško no soda samazināja, bet Ņikita Fedoruks pēc stūra sitiena izlīdzināja! Vou, lūk tas, dzelten-zilo gara spēks! Un tas vēl nav viss. Pašam asākajam — pendeļu sērija, kurā mūsu cīnītāji visas 5 iespējas izmantoja precīzi. Bet pretiniekam piektais sitiens izrādījās neveiksmīgs: Edvīns Kušnerenko aizlidoja tur, kur vajadzēja!
Fināls, un pretiniekos galvenais favorīts, laukuma saimnieki, pirmā komanda. Diemžēl, spēka un emociju mūsu puišiem elementāri nepietika, karstais pusfināls bija atņēmis visu enerģiju. Laukuma saimnieki pelnīti uzvarēja, iesitot trīs bezatbildes vārtus. Nekas, šo barjeru pārvarēsim vēlāk… Tagad gan, sudrabs, kuru var nosaukt par Alekseja Medvedeva cīnītāju nopietnu panākumu. Apsveicam! Bet, galvenais, apsveicam, ka KOMANDAI ir RAKSTURS. Tas reizēm ir svarīgāks, kā medaļas.
Lūk, šie cīnītāji pierādīja, ka nekad nepadodas: Edvīns Kusnerenko, Ņikita Fedoruks, Artūrs Āboliņš, Maksims Semeško, Ņikita Karpovs, Ņikita Volevačs, Klāvs Viļumovs, Aleksejs Ņikifirovičs, Andrejs Jurevičs, Kristaps Kančs (tika atzīts par komandas labāko spēlētāju), Kristians Lindenblats, Deniss Lepers, Dmitrijs Rudenko un Ņikita Poderenko.
Otrai Alekseja Medvedeva komandai «Cerība» (U-11) gribasspēka un rakstura daudzējādā ziņā arī pietrūka. Kaut gan tai konkurence bija vēl spēcīgāka: par pirmo balvu cīnījās 20 komandas. Grupā dzelten-zilie pieļāva vienu apbēdinošu kļūmi pret stingro «Babīti» (0:3), bet vēl apbēdinošāki bija rūgtie neizšķirti ar «Valmieru» (1:1) un «Jagalonia» (1:1). Toties vienmēr patīkami apspēlēt vienu no Liepājas komandām — 3:1. Kļūmes, tomēr jau, neļāva cīnīties par medaļām, tomēr turnīra otro stadiju dzelten — zilie uzsāka klasiski: «Kaļiņingrada» — 2:0; ŠFS — 4:2!
Tomēr vienmēr svarīgi arī pēdējo maču aizvadīt līmenī, bet lūk, šajā reizē neizdevās: viena no Liepājas komandām uzvarēja mūs bez jautājumiem, iesitot pat četrus bezatbildes vārtus. Nu ko, jāiegaumē — ar ko, jau ar ko, bet ar liepājnieku pretiniekiem vienmēr jāsitas īpaši! Iznākumā — desmitā vieta, un laba macībstunda nākotnei.
«Cerības» (U-12 un U-11) trenera Alekseja MEDVEDEVA komentārs:
— Manas divas komandas dāvāja dažādas emocijas, bet abos gadījumos varu atzīmēt, ka spēles bija ļoti vērtīgas un pamācošas. Ir daudz informācijas, ir par daudz ko nopietni padomāt un izdarīt secinājumus. Lieli turnīri šajā ziņā nav aizvietojami, un arī šajā reizē mēs par to kārtējo reizi pārliecinājāmies.
Protams, daudz vecākie puiši iepriecināja. Iekļūšana finālā — tas ir liels panākums, mēs pirmo reizi šeit to panācām. Iepriecināja arī futbola kvalitāte, lielākajā daļā spēļu tā bija ļoti laba. Saprotams, pielikt var un vajag it visā, bet labi momenti bija un tas ir lieliski. Vēl vairāk priecājos, ka puiši parādīja īstu raksturu, pirmkārt, mūsu galvenajā turnīra spēlē — pret «Tukumu». Tad visi cīnījās kā lauvas — malači! Tieši tas arī palīdzēja glābt gandrīz bezcerīgu maču un iekļūt finālā. Jā, tur jau emociju pietrūka, bez tam, jānovērtē laukuma saimnieki, kuri nospēlēja teicami. Tomēr, esmu pārliecināts, ar tādu raksturu, kādu puiši parādīja pusfinālā, mēs nākotnē būsim stiprāki un iekļūšana finālā nekļūs par galveno panākumu — mēs arī izšķirošajā divcīņā spēsim uzvarēt.
Bet lūk, daudz jaunākajiem puišiem tieši raksturu jāmācās no vecākajiem. Jāņem no viņiem piemērs! Varbūt kaut kas nesanāk spēlē, bet rakstura vājība ir nepieļaujama. Vienkārši tā pat futbolā nekas netiek dots, vienkārši tāpat neviena uzvara neatnāks — tikai darbs, raksturs un vēlēšanās. Par to puiši nekad nedrīkst aizmirst. Pie tam nevaru teikt, ka viss bija vāji, nē, dažas spēles sanāca pavisam ne sliktas, futbolu mēs parādījām labu. Atradās arī līderi, piemēram, mūsu vārtsargs Alekss Petrovs spēlēja brīnišķīgi. Labi sevi parādīja Deniss Jaunkalns un Ernests Kronis. Tā kā pozitīvi momenti arī ir, un mēs obligāti turpināsim attīstīties un kļūt labāki.
Foto — https://www.facebook.com/DOBRECOVACUP
Sadarbībā ar SIA «LDZ CARGO».